September is the birthday month for Call me Maddie and this year my blog crossed the beautiful five year mark. I think that 5 year birthday is surely a great moment to look back in the past and compile together 5 lessons that I have learned throughout these years.
LV
Septembris ir Call me Maddie dzimšanas dienas mēnesis un šogad manam blogam aprit skaists pusapaļš skaitlis - 5 gadi. Manuprāt, piektā bloga jubileja ir lielisks mirklis, lai atskatītos atpakaļ nedaudz pagātnē un apkopot tās piecas lietas, kuras šajā laikā sprīdī esmu uzzinājusi.
1. To not to compare myself to anybody
The influence and importance of social media is growing minute by minute and for a while I’ve been having this love-hate relationship with it. Why? Because on one hand, social media is a very easy and effective channel for different kinds of communication (starting from h2h, b2b, b2c etc.), you can be informed of the latest news and trends with just a few swipes of your finger. And it’s so easy to find inspiration and to inspire others via different social media platforms. But on the other hand, thanks to social media our mind is exposed to so much useless and unnecessary information. For example, a few days ago I got really angry about the fact that so many apps and platforms are collecting our personal information and creating those “customized advertisements”. And another thing, is the fact that social media creates this unhealthy competition and the “comparison disease” (I read an interesting article about the matter
here). I have gone through it multiple times even before I started blogging, for example, seeing how successful my friends and acquaintances are – what cars they are driving, what expensive trips they are having, weddings and so on made me feel a little unintentional nudge of jealousy which lead me to feel at times angry, jealous or just plainly sad. Mostly because those people were having those wonderful things and I was not.
Right now I am using social media mostly for my blog and I have felt the “comparison disease” in there as well. For example, I have compared the follower amount, the likes, the comments, the collaborations etc. and most of the time I ended up feeling bad for my blog and for myself. Thankfully, I have grown wiser and have understood that this kind of comparing is destructive and does much more harm than any good. There are times when I still sometimes catch myself comparing me/my blog to somebody else, but I try the get rid of the feeling as soon as possible and concentrate on the things, the people, the memories that make my life happy and successful.
You can see only a fraction of somebody’s life on social media, therefore, if you see that a person X has gorgeous designer clothes, goes on expensive trips or attends all major fashion shows, doesn’t mean that this person is happier than you are.
Sociālo tīklu ietekme pieaug ar katru minūti un jau kādu laiku man ir love-hate attiecības ar tiem. Kāpēc? Tāpēc, ka no vienas puses tas ir super ērts un viegls risinājums komunikācijai dažādos līmeņos (h2h, b2b, b2c etc.), ir iespējams uzzināt aktualitātes, trendus un būt informētam par notiekošo pasaulē, gūt iedvesmu, iedvesmot citus utt. Bet tajā pat laikā tieši pateicoties sociālajiem tīkliem, mūsu prāts tiek ļoti bieži piegružots ar dažāda veida informāciju, kas patiesībā mums nav nepieciešama. Pāris dienas atpakaļ sadusmojos par to cik daudz un dažādās aplikācijās un vietnēs tiek nodota mūsu personiskā informācija “pielāgotu reklāmu” rādīšanai. Kā arī otrs aspekts, sociālie tīkli rada neveselīgu sāncensību un “salīdzināšanas slimību”. Pati tai esmu gājusi cauri vairākas reizes, arī pirms es sāku savu blogu, piemēram, aplūkojot savu draugu, paziņu jaunās mašīnas, ceļojumus, kāzas u.tml. Ļoti bieži neko ļaunu nedomājot, mums paskauž, pagrauž vai liek pārdomāt kāpēc mums tā nav (šeit interesants raksts par šo tēmu), radot mūsos negatīvas emocijas, kas var izpausties skumjās, dusmās, greizsirdībā utt. Tā kā pašlaik sociālos tīklus lietoju vairāk mana bloga vajadzībām tad novēroju neveselīgās “salīdzināšanas slimību” arī tajā. Domas par sekotāju skaitu, bilžu like, komentāriem, sadarbībām u.tml., un salīdzināšana ar citiem blogiem/blogerēm ļoti bieži nomāca manu prātu un lika justies sliktāk pašai par savu blogu un arī rezultātā par sevi pašu. Bet gan savā personiskajā dzīvē, gan arī blogā esmu sapratusi, ka salīdzināšana ir ļoti destruktīva un esmu mierā ar to, ka man nav “krutākā mašīna”, dārgākie ceļojumi, ntie tūkstoši sekotāji, dizaineru sadarbības iespējas utt. Protams, tā kā es arī esmu tikai cilvēks, man arī ik pa laikam nedaudz kaut kas pagrauž, bet to cenšos likvidēt pašā saknē un prātā pārcilāju visas tās lietas, cilvēkus un atmiņas, kas padara manu dzīvi izdevušos un laimīgu. Sociālajos tīklos tiek atspoguļota ļoti, ļoti, ļoti minimāla daļa no kāda cilvēka dzīves, līdz ar to tas, ka X cilvēks staigā dizaineru apģērbā, dodas dārgos ceļojumos, apmeklē visas vadošās modes skates utt., nebūt nenozīmē, ka šis cilvēks ir laimīgāks par Tevi.
2. Balanced planning is the key
A lot of times I get asked a question on how I manage everything. Especially when I was studying full time studies, working 30+ hours a week, blogging and somehow maintaining my personal and social life. The key to that then and now still is planning. Haha, that’s the reason why you see so many planners on my blog! :) I honestly, cannot imagine my life without one, because it organizes my thoughts and gives structure to the tasks I have to complete, events I have to attend and so on. I have to admit that I still have not perfected my planning skills because my job takes away my daily life and blogging - my free time, therefore, a lot of times I have to sacrifice my personal life. You have to find the right balance and work with it – prioritize the matter that is the most important at the current moment. Though, I can't say that I am a total control freak because there are days when I decide to throw all my plans out of the window and do something spontaneous. Days like these are also necessary in order for you not to loose your creativity and avoid burning out.
Ļoti bieži man tiek uzdots jautājums par to kā es visu paspēju. It sevišķi izteikti tas bija augstskolas laikā, kad mācījos pilna laika studijas un paralēli strādāju 30+ stundas nedēļā un blogoju trīs līdz četras reizes nedēļā + pa vidu vēl iepinu arī personisko un sociālo dzīvi. Atslēga tam tad un arī vēl joprojām ir plānošana. Tāpēc tik ļoti bieži manā blogā redziet plānotājus, jo bez tiem vairs nekādīgi nespēju iedomāties savu dzīvi – tie sakārto manas domas un sastrukturizē plānotos darbus, pasākumus utt. Atzīšos, ka vēl joprojām man neizdodas pavisam ideāli saplānot savu laiku, jo darbs aizņem manu laiku ikdienā, savukārt, blogošana manā brīvajā laikā. Diemžēl, šajā procesā visvairāk cieš tieši personiskā un sociālā dzīve. Ir jāatrod balanss un "jāstrādā ar to", katru reizi individuāli izsverot to, kas konkrētajā mirklī ir vissvarīgākais. Neesmu arī totāls kontrolfrīks, jo ir dienas, kad saplānoto dienas plānu pilnībā atceļu un daru kaut ko spontānu, iepriekš neieplānotu. Tādas dienas arī ir ļoti nepieciešamas, jo konstanta sevis turēšana rāmjos var veicināt radošuma trūkumu un “izdegšanu”.
3. Practise makes perfect
Considering the fact that I have been blogging for five years and I had no clue what I was doing when I started, then I guess you can imagine that I sometimes cringe when I see my first blog posts, outfit pictures and the design that I had. :) But, I must say that I am also proud of the knowledge and experience I have gained. Is the content, design etc. of my blog perfect right now? Of course, not. From time to time you have to look back and evaluate the progress you’ve made because it does a great job in motivating yourself to achieve new goals and develop yourself even more.
Ņemot vērā, ka blogoju jau piecus gadus un pašos bloga pirmsākumos man nebija ne mazākās nojausmas ko daru, tad ar šodienas acīm skatoties uz pirmajiem rakstiem, tērpu bildēm un toreizējo noformējumu gribās stipri, jo stipri pievērt acis :). Bet ar kaut ko ir jāsāk un es lepojos ar tām zināšanām un pieredzi, kuru es esmu guvusi šo gadu laikā. Vai bloga saturs, dizains tagad ir ideāls? Protams, ka nē. Bet noteikti laiku pa laikam ir jāatskatās uz paveikto un jānovērtē izaugsme, jo tas motivē nepadoties un turpināt sasniegt jaunus mērķus un pilnveidot sevi.
4. Not everybody will like you and it is totally fine
I can very clearly remember the day when I received my first hater comment. In that moment I felt like somebody had poured cold water all over me, because the unpleasant gut wrenching feeling went all through my body. I couldn’t understand why and who would leave a comment like that and I ended up thinking about it for the next following days. Thankfully, I don’t have to deal with situations like this very frequently and over the time I have also grown a thicker skin to not let those bullying words or comments affect me the way they did at the beginning. I guess you have to understand that you’ll not be liked by everyone and that there are people in this world who don’t think of the consequences of their actions and the influence they can have. I am not this kind of a person and I know that I’ll never be, because I hate drama, I hate conflict situations and if I really dislike somebody, I’ll distance myself (not to be hypocrite, of course, there might be some exceptions if, for example, the situation is getting out of hand and there is not another way to stop it). So in short, it’s ok for other people to not like you and it’s ok for you not like everybody either, because we all are so different. I think we have to be rational, civilized, especially on the internet as it is more impersonal. I believe that 99% of internet bullies wouldn’t dare to say the same exact things face to face.
Ļoti spilgti atceros pirmo reizi kad saņēmu heitera komentāru. Tajā mirklī man bija tāda sajūta, ka tiku aplieta ar aukstu ūdeni, jo šī nepatīkamā, vēderu kutinošā (sliktā nozīmē) sajūta izgāja cauri visam ķermenim. Man bija tik liela neizpratne par to kāpēc kāds man atstāja šādu komentāru, ka par to domāju vēl pāris dienas pēc tam. Par laimi ar šāda veida situācijām man nav jāsastopas ļoti bieži un laika gaitā esmu “uzaudzējusi biezāku ādu” un nelaižu vairāk sevī šādas lietas un šāda veida cilvēkus. Ir jāatceras, ka Tu nevari izpatikt visiem un uz pasaules eksistē arī tādi cilvēki, ka savu nepatiku/negāciju utt., izpaudīs vispār nedomājot par to kā tu jūties vai kādas sekas izteiktās lietas/darbības var radīt. Es šāds cilvēks neesmu un nekad nebūšu, jo es principā ienīstu konflikta situācijas un, ja man kāds cilvēks nepatīk, tad es sevi no šī cilvēka distancēšu un neiesaistīšu sevi negatīvu emociju virpulī (protams, ar izņēmumiem, kad nav cita veida, lai izbeigtu radušos situāciju). Īsāk sakot, es pieņemu to, ka ne visiem es patikšu un es pieņemu arī to, ka ne visi patiks man. Saglabāsim cilvēcību un elementāru pieklājību it sevišķi interneta vidē, jo pieņemu, ka 99% no cilvēkiem, kas pauž savu negāciju internetā (it sevišķi anonīmie komentāru rakstītāji), to nedarītu aci pret aci dzīvē.
5. Blogging for most parts isn't glamorous at all
I believe that a lot of people might think that blogger's lifestyle is glamorous, organized and beautiful. But for the most parts - it's not. Honestly, most of the time I am just glued to my computer's screen either writing blog posts, editing pictures or answering emails. Even the photo shoots aren't that glamorous, especially if you have planned to shoot multiple outfits in one day, because you have to find a place in which to change your clothes. For me it's usually my car. I think that the most beautiful part of blogging is attending events because they give you a reason to step aside from your computer, wear something nice and actually socialize with people, because there are some days that I solely dedicate to blogging and don't even step outside from the house. If you are more curious about how I write a blog post, read this article.
Man liekas, ka ļoti daudzi domā, ka blogeru dzīve ir ļoti glamūrīga, organizēta un sakārtota. Bet, tā nav! :) Lielāko daļu no blogošanas es pavadu sēžot pie datora līdz pat vēlām, vēlām vakara stundām vai nu rakstot rakstus, rediģējot bildes, atbildot uz epastiem. Pat pati tērpu fotografēšana arī nav tik skaista cik varētu likties, it sevišķi, ja konkrētajā dienā ir ieplānot safotografēt vairākus tērpus, jo tad vēl ir jāatrod pārģērbšanās vieta, kas visbiežāk ir mana mašīna :) Glamūrīgākā daļa no blogošanas laikam ir pasākumu apmeklēšana, jo tā dod iespēju atrauties no datora ekrāna, sapucēties un arī socializēties ar citiem cilvēkiem. Jo, goda vārds, ir brīvdienas, kuras veltu tikai blogam un no mājas neizeju ne reizi. Ja nu Tevi interesē sīkāk, piemēram, tas kā noris viena bloga ieraksta izveide, vari izlasīt šo rakstu.
